“Alerģija pret dzīvniekiem var rasties jebkuram cilvēkam, kuram ir iedzimtā nosliece uz alerģisku slimību attīstību. Ja iepriekš ir bijusi reakcija pret kādu citu alergēnu, tad varbūtība, ka, uzsākot turēt kādu no mājdzīvniekiem, attīstīsies alerģiskas iesnas, konjunktivīts vai astma, ir augsta. Jutība pret dzīvniekiem var attīstīties arī situācijā, kad tieša kontakta nav, bet telpās, kurās cilvēks pastāvīgi uzturas, ir izveidojusies pietiekoši augsta dzīvnieku alergēna koncentrācija. Piemēram, publiskās telpās vai sabiedriskajā transportā, tas var sasniegt tādu daudzumu, kas alerģiskam cilvēkam var izraisīt šķaudīšanu, acu niezi, asarošanu un citus simptomus, skaidro ārsts.

Katrs desmitais saimnieks – alerģisks

Kā zina stāstīt M. Bukovskis, alerģija pret dzīvnieku ādas daļiņām vai citiem izdalījumiem sastopama biežāk nekā katram desmitajam cilvēkam. Ģimenes vai mājsaimniecības kontekstā – skatot nevis atsevišķu indivīdu, bet nu jau vairākus – alerģiskas reakcijas iespējamība ir lielāka. Šo risku, tāpat kā pārtikas vai putekšņu alerģijas gadījumā, palielina arī iedzimtības faktors – ja alerģija ir kādam no vecākiem, alerģiskas reakcijas varbūtība bērniem ir augstāka.
Pirmreizējās alerģijas pazīmes parasti parādās mēneša laikā kopš dzīvnieka ierašanās mājās. Uzturoties kādu brīdi vidē bez alergēniem un tad atgriežoties, piemēram, ierodoties viesos, kur mājo mīļdzīvnieks, simptomi atjaunojas daudz straujāk. Kaut gan alerģija pret dzīvniekiem, atšķirībā no putekšņu alerģijas, parasti netiek apzīmēta kā sezonālā, tai ir tendence stiprāk izpausties ziemā, kad vairāk uzturamies iekštelpās un retāk saņemamies vēdināt. Visbiežāk alerģisku reakciju izraisa kontakts ar kaķiem, suņiem, zirgiem, kanārijputniņiem, papagaiļiem, jūrascūciņām vai trušiem.
Pieņemot, ka mīļdzīvnieks ģimenē ir uz palikšanu, būtu vērts arī vērsties pie alergologa (noderēs nosūtījums no ģimenes ārsta), lai izrunātu iespējamos risinājumus. Imūnterapija – regulāras atšķaidīta dzīvnieka alergēna injekcijas vai pilieni zem mēles – var palīdzēt, taču tas ir apjomīgs vairāku gadu projekts. Kamēr ilgtermiņa risinājuma vēl nav, alerģisko reakciju simptomus var novērst ar antihistamīnu līdzekļu palīdzību. Tā zinātniski sauc zāles, kas palīdz pret alerģiju. Lai arī nosaukums skan svešādi, zāles ir plaši pieejamas ikvienam.

Kad blakus mīlulim jāraud

Alerģijas pazīmes lielākoties ir skaidri atpazīstamas – tiklīdz mīļdzīvnieks uzturas līdzās, tam seko acu asarošana un šķaudīšana. Kas, protams, ir apgrūtinoši, kad vēlies, lai kaķis ilgāk murrātu klēpī. Cilvēkiem ar reakciju pret suņu alergēniem var rasties alerģiskā nātrene ar pēkšņu niezi un izsitumiem, vietā, kur pirms brīža ar vislabākajiem nodomiem draudzīgi nolaizījis suns. Retākos gadījumos var veidoties arī atopiskais dermatīts – sarkani, raupji un ilgstoši niezoši ādas plankumi.
Šīs reakcijas iespējamas arī nenonākot tūlītējā un tiešā kontaktā ar pašu dzīvnieku – dzīvnieka vilna, ādas daļiņas un citi izdalījumi būs klātesoši visā dzīvesvietā un tos uz apģērba var pārnēsāt arī cilvēki. Ja paši dzīvojam ar mīļdzīvnieku un no alerģijām neciešam, bet plānojam doties viesos mājās, kur kādam ir šāda reakcija – būtu vērts pievērst uzmanību tam, lai līdz ar ciemakukuli neatnesam arī problēmas.

Mazāk vilnas, mazāk alerģijas?

Nebūs tiesa, ka īsspalvainie suņi izraisa mazāk alerģijas. Vilnas garums imūnsistēmu neinteresē – ja tā pārprot apdraudējumu, tā reaģē. Bokseri, mopši un dalmācieši – visi ar īsu kažoku – met vilnu gandrīz visā gada garumā. Tiesa, garāks apmatojuma pavediens var saturēt vairāk alergēnu – vienkārši tādēļ, ka tas ir fiziski lielāks. Tas gan arī reizēm padara tos vieglāk uzkopjamus nekā īsas vilnas adatiņas, kas var iedurties dīvānā vai paklājā. Aplami ir uzskatīt, ka tā sauktie bezspalvu dzīvnieki neizraisa alerģiju. Arī Meksikas kailsuņi vai sfinksu kaķi var izraisīt alerģiskas reakcijas. Zviedrijā veiktajā pētījumā atklājās, ka lielo suņu (daudz alergēna) turēšana mājās bērniem agrīna vecumā mazina alerģijas attīstības risku, turpretī mazie klēpja sunīši, kas, izdala maz alergēnu, ilgtermiņā diemžēl veicina alerģisku slimību risku.
Ja dzīvnieku alerģijas simptomi parādās mājās bez mīļdzīvnieka un arī neuzņemot viesus, kuriem pašiem mājās ir savs mīlulis, ir vērts pievērst uzmanību, vai nav ieviesušies nelūgtie mājdzīvnieki – peles vai žurkas. Grauzēju turēšana mājās var būt dzīvībai bīstama! Piemēram, pasaulē ir aprakstīti gadījumi, kad cilvēki ir miruši no anafilaktiska šoka pēc kāmja kodiena. Arī Latvijā tāds gadījums ir bijis.
Ārpus mājas dzīve alerģijas gadījumā būs vienkāršāka, izvairoties no kontakta ar dzīvniekiem – neuzturoties dabas stūrīšos, zooveikalos, zirgu staļļos. Var arī ieteikt cilvēkiem ar alerģiju pret mājdzīvnieku tos neieviest – vai, ja tie jau ir mājās – kādam atdāvināt. Bet ko darīt tiem, kuri nav gatavi šķirties no ģimenes locekļa?

Risinājumi

Alergologs Māris Bukovskis uzsver: visvienkāršākais veids, kā ārstēt dzīvnieku alerģiju, ir izvairīties no saskarsmes. Tomēr mājdzīvnieki bieži ir īsti ģimenes locekļi, no kuriem ir grūti šķirties. Ko darīt, ja esat iegādājušies kaķi vai suni un atskārtuši, ka jums ir alerģija? Visbiežāk dažu nedēļu laikā alerģijas simptomi sāks mazināties, jo cilvēkiem attīstās pierašana jeb tolerance pret savu mājdzīvnieku. Tas gan nenozīmē, ka turpmāka kopdzīve ir absolūti nekaitīga.
Savu mīļdzīvnieku varam biežāk ķemmēt un mazgāt – tā samazinot spalvas, ādas un citu izdalījumu izplatību mājās. Ķemmēt varam katru dienu, mazgāt varam retāk – bet arī ieteicams vismaz reizi nedēļā. Varam novilkt robežas savā dzīvesvietā – neļaut dzīvniekam uzturēties guļamistabā, viesistabā vai citā telpā, kuru vēlamies uzturēt tīrāku. Palīdzēs regulāra mājas uzkopšana, gan ar putekļu sūcēju, gan grīdu mazgāšana. Mēbeles vēlams izvēlēties tādas, kas ir vieglāk kopjamas un mazāk uzsūc dzīvnieku alergēnus – dīvānu labāk pārvilktu ar ādu, ne audumu. Tāpat labāk samazināt tepiķu, paklāju un aizkaru daudzumu. Māju vēlams bieži un rūpīgi vēdināt, vai ierīkot efektīvu ventilāciju. Dzīvi atvieglos arī gaisa attīrīšanas iekārtas. Alerģijas pret putniem gadījumā – iztiksim bez spilveniem un segām, kas pildīti ar putnu spalvām. Tāpat noder piesardzība saskarē ar aitas vilnu – tāda sega, protams, ir silta, bet labāk vismaz uzvilkt pārvalku.

*Pirms zāļu lietošanas aicinām konsultēties ar ārstu vai farmaceitu par zāļu
lietošanu un rūpīgi izlasīt to lietošanas instrukciju.